Rīga ievieš „Pieklājīgās klusuma zonas” sabiedriskajā transportā pēc pētījuma, kas rāda, ka 73% pasažieru jau strīdas iekšēji
⚠️ Satīra: Šis ir izdomāts stāsts izklaidei. Uzziniet vairāk par mums
Īsumā: Rīgas dome atbalstījusi pilotprogrammu, kas tramvajos un trolejbusos izveidos īpašas „Pieklājīgās klusuma zonas”, lai saglabātu to, ko amatpersonas sauc par galvaspilsētas visapdraudētāko dabas resursu: apspiestu emocionālo neērtību. Lēmums seko pašvaldības pētījumam, kas secinājis, ka lielākā daļa pasažieru dod priekšroku visus strīdus, spriedumus un dzīves pārdomas pabeigt galvā.
RĪGA — Otrdien, zem pašvaldības projektora mirgojošās cienības, tika publiskots 38 lappušu ziņojums, kurā Rīgas amatpersonas paziņoja par „Pieklājīgo klusuma zonu” ieviešanu izvēlētajos maršrutos, formalizējot to, ko satiksmes plānotāji sauc par latviešu ikdienas nenoteikto konstitucionālo principu: visi domā kaut ko nopietnu, bet neviens to nedzirdami nesaka skaļi.
No nākamā mēneša 17 tramvaju, 9 trolejbusu un viena pilsētas ar „emocionālu vēsturisku” statusu atsevišķa autobusa vidusdaļa tiks atzīmēta ar mīkstiem pelēkiem norādījumiem, lūdzot pasažierus uzturēt tipisku Baltijas rezervi. Lai gan runāšana netiks pilnībā aizliegta, pasažieri tiks mudināti visus kontaktus ierobežot pieņemtajā diapazonā — nopūtiena, galvas mājiena vai īsas „nu jā” murmināšanas, kas adresēta neviens konkrētam.
Programmu izstrādāja Rīgas Stradiņa universitātes un pašvaldības uzņēmuma Rīgas Satiksme kopīgs pētījums, kurš atklāja, ka 73% pasažieru ceļā nodarbojas ar klusām, ļoti detaļām bagātām diskusijām ar neklātesošiem paziņām, bijušajiem kolēģiem, laika apstākļiem vai ar tiem, kuri šobrīd sēž par pārlieku pārliecināti. Vēl 18% atzina, ka ceļā atkārto praktiskas frāzes, ko nekad patiesībā neizteiks, piemēram: „Atvainojiet, te ir mans stops” un „Vai mēs varbūt šo varētu pārrunāt pēc Mārupītes?”
„Mūsu dati rāda, ka vidējais rīdzinieks starp Centrālo staciju un Teiku apstrādā piecas sūdzības, divus pašvaldības vilšanās gadījumus un vienu vieglu eksistenciālu epizodi,” sacīja vadošā pētniece Dr. Elīna Priedīte, prezentējot diagrammu nomierinošā bēšā tonī. „Ja mēs aizsargāsim šo iekšējo ekosistēmu, varam samazināt nevajadzīgu draudzīguma uzliesmojumu līdz pat 11%.”
Rīgas Satiksmes pārstāvis Ivars Lūsis skaidroja, ka Klusuma zonas nav domātas sarunu sodīšanai, bet gan pilsoņu aizsardzībai pret to, ko viņš nosauca par „akustisko optimisms”. „Mēs neesam pret prieku,” precizēja Lūsis. „Mēs tikai lūdzam to uzturēt līmenī, kas neuzspiež citiem to atzīt.”
Reakcija no pasažieriem pārsvarā bijusi atbalstoša, īpaši rīta reisos, kur daudzi sacīja, ka bija pieņēmuši — zonas jau pastāv saskaņā ar dabas likumiem. Tramvajā Nr. 6 biroja administrators Līga Ozoliņa atbalstīja iniciatīvu, ja vien uzraudzība būs diskrēta. „Man nerūp, ja cilvēki runā,” viņa teica, skaidri skatoties ārā pa logu. „Bet ja divi tūristi sāk spriest par branču pirms 8:30, man šķiet, ka valstij jāiejaucas.”
Pilotprogrammā konduktori un inspektori sodus nekārtos. Tā vietā tie, kas pārkāpj rezervētā braukšanas garu, var saņemt laminētu „Pārdomu atgādinājuma kartīti” ar priežu meža attēlu un uzrakstu: „To varēja apdomāt privāti.” Atkārtoti pārkāpēji var tikt pārcelti uz nesen izveidotu „Izteiksmības vagonu”, kur pasažieri brīvi smieties, stāstīt stāstus un viens otram uzdot jautājumu — no kurienes iegūtas šalles.
Pilsēta izplatījusi arī praktiskus norādījumus. Austiņu skaņas „noplūde” nedrīkst pārsniegt attālās vilšanās skaļumu. Telefona zvani atļauti tikai, ja tie sastāv no frāzēm «Es esmu tramvajā», «Būšu drīz» un ilgas pauzes, kas norāda uz neatrisināmu administratīvu nogurumu. Bērni ir izņēmums, tomēr amatpersonas apstiprināja — viņi tiek novēroti.
Ne visi iedzīvotāji ir pārliecināti. Šogad dibinātā Asociācija spontānām sarunām sabiedriskajā dzīvē — ko Cēsīs dzīvojošs vīrietis radīja pēc, kā viņš pats sacīja, „ļoti iedvesmojošas pirts vakarēšanas” — brīdināja, ka politika var pastiprināt sociālo izolāciju. Taču domes locekļi kritiku noraidīja, norādot, ka latvieši gadsimtiem ir uzturējuši sabiedrisko kohēziju ar gada sēņu apmaiņu, selektīvu acu kontaktu un reizi pa reizei notiekošu pārsteidzoši sirsnīgu Dziesmu svētku.
Ja pilotprojekts būs veiksmīgs, Klusuma zonas var tikt paplašinātas uz valsts iestāžu gaļazēm, Jūrmalas piejūras promenādēm mākoņainākās dienās un noteiktiem ģimenes notikumiem. Pašlaik amatpersonas saka, ka mērķis ir pieticīgs: ļaut katram pasažierim nepārtraukti atļauties skatīties vidējā attālumā un privāti secināt, ka visi pārējie uzvedas mazliet nepareizi.