Rīga ievieš 'pasīvi-agresīvās klusuma zonas' sabiedriskajā transportā, lai saglabātu nacionālo mantojumu
⚠️ Satīra: Šis ir izdomāts stāsts izklaidei. Uzziniet vairāk par mums
Īsumā: Šajā gājienā, ko amatpersonas slavē gan kā kulturāli jutīgu, gan akustiski efektīvu, Rīga ir noteikusi īpašas tramvaja un trolejbusa sadaļas, kur pasažieri drīkst izrādīt neapmierinātību tikai ar nopūtu, skatīšanos pa logu un nozīmīgu šalles pārlikšanu. Iniciatīva tiek svinēta kā liela investīcija Latvijas bagātākajā dabas resursā: nesakātai nosodīšanai.
RĪGA — Rīgas domes otrdien prezentēja pilotprojektu, ar kuru galvaspilsētā tiek izveidotas pirmās oficiālās “pasīvi-agresīvās klusuma zonas” sabiedriskajā transportā — pasākumu, kas, pēc amatpersonu teiktā, aizsargās arvien trauslāku Latvijas identitātes elementu: samierināšanos ar maziem traucējumiem bez tiešas konfrontācijas.
Zonas, iezīmētas ar pieticīgām pelēkām norādēm “Lūdzu internalizējiet atbildīgi”, ir ieviestas 18 tramvajos, 11 trolejbusus un vienā autobusā, ko iedzīvotāji jau dēvē par “emocionāli grūtu”. Norādītajās vietās pasažieriem ir aizliegts skaļi runāt pa telefonu, sveicināties priecīgi un izteikt “nepamatoti tveramas diskomforta frāzes”, tai skaitā, bet ne tikai: “Vai tu varētu pamest somu?” un “Šī sēdeklis ir slapjš.”
Pilsētas atmosfēras lietu vietniece Ilze Pabrika atklāja, ka politika izstrādāta pēc 14 mēnešu konsultāciju procesa, kurā piedalījās transporta plānotāji, kultūras vēsturnieki un trīs tantes no Ogres, kuras “uzskatīja, ka mūsdienīgā dzīve ir bīstami komunikatīva.”
“Gadsimtiem ilgi cilvēki šajā reģionā ir pilnveidojuši smalku sociālās izpausmes sistēmu, balstītu uz elpas kontroli, stāju un mikroskopisku uzacu darbību,” Pabrika sacīja žurnālistiem, stāvot blakus tramvajam, pilnam ar cilvēkiem, kas atsakās skatīties viens otram acīs. “Mēs nevaram ļaut globalizācijai to aizstāt ar tiešiem teikumiem.”
Pašvaldības ziņojums norāda, ka vidējais rīdzinieks šobrīd nedēļā piedzīvo 6,4 incidentus, kuros cits pasažieris izturas “pārāk atklāti” — visbiežāk smejas, jautā, vai sēdeklis ir brīvs, vai arī pilnībā apraksta nedēļas nogales plānus. Pētījums atklāja, ka 72% aptaujāto dod priekšroku “saspringtai, bet kārtīgai klusēšanai” salīdzinājumā ar to, ko viens respondents nosauca par “Dienvideiropas haosu — zināt lietas par svešiniekiem.”
Pilsēta izdevusi praktisku bukletu, kas palīdzēs pasažieriem pielāgoties. Ieteicamās reakcijas uz neapmierinātību ir žokļa sasprindzināšana, skatīšanās pa logu it kā vēsture tevi būtu nodevusi, un piecelšanās vienu pieturu agrāk, lai norādītu uz morālo pārākumu. Smagākos gadījumos braucēji var izmantot progresīvu paņēmienu — cimdiņa novilkšanu ar pārmērīgu precizitāti.
Iniciatīvu jau slavē braucēji. “Vakar kādam mugursoma skāra mani septiņas pieturas, un neviens no mums neko neteica,” Tramvajā 6 sacīja 43 gadus vecais grāmatvedis Andris Feldmanis. “Beigās mēs abi bijām nododuši dziļu savstarpēju nicinājumu. Tā bija, godīgi sakot, skaista lieta.”
Citi uzņēmumu uzskata par nepieciešamu. “Dažreiz tūristi iekāpj un sāk smaidīt visiem, kas rada nenoteiktību,” sacīja pensionāre Valentīna Ozoliņa, kas raksturoja sevi kā “par dialogu tikai ārkārtas situācijās.” “Tagad ir skaidrs ietvars. Ja viņi vēlas būt draudzīgi, lai stāv pie akordeona zonas kopā ar citiem nestabilajiem elementiem.”
Ne visi ir pārliecināti. Pārmērīgas Skaidrības asociācija, maza, bet skaļi runājoša lobija grupa no Āgenskalna, brīdināja, ka emocionālās nomākšanas institucionalizēšana var radīt neskaidrību jaunākiem braucējiem, kuri audzināti, klausoties podkāstus un klientu apkalpošanas formulējumus. “Ja cilvēkam nekad tieši neteiks, ka viņš bloķē durvis, kā viņš tad uzlabosies?” vaicāja grupas priekšsēdis Mārtiņš Keiss. Viņu nekavējoties ignorēja visi klātesošie.
Transporta operators Rīgas Satiksme apstiprināja, ka uzraudzību nodrošinās jaunapmācīti “ambienta inspektori”, kuri vēros, vai klusums saglabājas pietiekami uzlādēts. Soda naudas svārstīsies no 15 € par lieku priecīgumu līdz 40 € par mēģinājumu sākt sarunu par amatnieku alu. Recidivisti var tikt pārvietoti uz pilotprojekta eksperimentālo “Atklātās izpausmes vagonu”, kur divi brīvprātīgie no Cēsīm uzturēs nepieciešamu patiesumu.
Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā sākotnējās reakcijas liecināja, ka politika var paplašināties ārpus transporta. Vairāki ministriju iestāžu pārstāvji apsver līdzīgas klusuma zonas gaidīšanas telpām, pašvaldības pieņemšanas logiem un vienam Jūrmalas pludmales posmam, kur reiz kāda Somijas ģimene tika dzirdēta apspriežam sauļošanās krēmu “pārsteidzoši optimistiskā” tonī.
Vēlā pēcpusdienā jau bija redzami pirmie panākumu simptomi. Trolejbusā pie Brīvības ielas 19 pasažieri sēdēja pilnīgā klusumā, kamēr no kāda mēteļa kabatas zvaniņš skanēja gandrīz minūti. Neviens nepārvietojās. Neviens nerunāja. Viens vīrs uz mirkli aizvēra acis savā atteikumā. Amatpersonas vēlāk šo ainu raksturoja kā “spēcīgu dzīva mantojuma piemēru.”