Rīgas daudzdzīvokļu ēka pasludina sevi par kultūras pieminekli, lai izvairītos no virtuves remonta
⚠️ Satīra: Šis ir izdomāts stāsts izklaidei. Uzziniet vairāk par mums
Īsumā: Purvciemā esošas piecstāvu ēkas iedzīvotāji ar veiksmīgu rezultātu apturējuši ilgi kavēto virtuves remontu, pēc tam, kad ēka formāli pieteicās kultūras pieminekļa statusam. Ierēdņi sacīja, ka būve demonstrē «retu pēcsovjetiskās mājsaimniecību bezcerības kontinuitāti» un varētu būt pirmais īpašums Latvijā, kas nominējis pats sevi.
RĪGA — 1974. gadā celtā daudzdzīvokļu ēka Nīcgales ielā kļuvusi par birokrātiskas un filozofiskas diskusijas epicentru pēc tam, kad caur iedzīvotāju biedrību tika iesniegts pieteikums atzīt to par valsts kultūras pieminekli uz pamata, ka tās koplietošanas dizaina iezīmes pārstāv «veselu un emocionāli pārliecinošu parasto Latvijas neērtību ekosistēmu.»
Pieteikums, iesniegts februārī uz oficiāla krēmkrāsas papīra, kas joprojām mēreni smaržoja pēc dilles un radiatoru putekļiem, lūdz juridisku aizsardzību kāpņu telpas B oriģinālajām pastkastītēm, pagraba ceremonālajam velosipēda karkasam un 27. dzīvokļa virtuvei, kas, pēc iedzīvotāju stāstītā, palikusi neskarta kopš 1988. gada, izņemot «vienu traģisku tapetes notikumu» 2006. gada finanšu optimisma laikā.
Pēc 'Jurmala Telegraphs' pārskatītajiem dokumentiem ēkas lieta balstās uz tās «izcili pilnīgu vēlās elektriskās tējkannas ēras dzīvojamo apstākļu saglabāšanu», tai skaitā izliektām skapīšu durtiņām, vienu atvilktni, ko gāzes caurule neļauj atvērt pilnībā, un ledusskapja nišu «paredzētu nākotnei, kas nekad neatnāca.»
«Tas nav nolaidība,» sacīja 61 gadu vecā iedzīvotāju biedrības priekšsēdētāja Ilze Miezīte, stāvot blakus pakaramajam, kas pastāvīgi tur trīs paaudžu ziemas jakas. «Tā ir kontinuitāte. Virtuves flīzes ne tikai lobās. Tās liecina. Ja mēs visu aizvietotu ar gludām baltām virsmām un netiešo apgaismojumu, kas tad paliktu no mums kā tauta?»
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija apstiprināja, ka pieteikumu uztver nopietni. Vecākais vērtēšanas speciālists Mārtiņš Koknēsis sacīja, ka inspektori sākotnēji bija skeptiski, bet mainīja viedokli pēc ēkas apskates, kur atrada to, ko viņš nosauca par «gandrīz svētu pretošanos uzlabošanai.»
«Vienā stūrī dokumentējām plastmasas maisiņu, pilnu ar citiem plastmasas maisiņiem, kas, šķiet, ir vismaz 14 gadus vecs,» sacīja Koknēsis. «Pie plīts ir krēsls, ko izmanto tikai maizes nolikšanai, kamēr tēja tiek vārīta. Tās nav nejaušas lietas. Kopā tās veido pilnīgu mājas naratīvu.»
Ne visi iedzīvotāji atbalsta šo soļu. Vairāki jaunāki īpašnieki bija kampaņojuši par modernu remontu, cerot sapludināt divas sienas, uzstādīt virtuves salu un «beidzot dzīvot kā psiholoģiski stabilāki skandināvi.» Viņu plāni faktiski tika iesaldēti, kad ēka iesniedza 286 lappušu mantojuma lietu, tajā iekļaujot mērprojektus katram čīkstošajam grīdas dēlim un zvērestu liecību no viena pensionāra, kurš apgalvoja, ka koridora tapete «redzējusi vairāk valdību nekā jebkurš no mums.»
«Es tikai gribēju skapjus, kas aizveras kā nākas,» sacīja 14. dzīvokļa iemītnieks Rūdolfs Bērziņš, 33 gadus vecs. «Tagad izrādās, ka mans izlietnes krāns ir daļa no nacionālās atmiņas.»
Pašvaldības ieraksti rāda, ka ēka kopš 2012. gada lielos iekšdarbus ir atlikusi 11 reizes, minot inflāciju, iepirkumu jucekli, strīdu par sēņu tonī krāsotu krāsu un vienu gadu, kad iedzīvotāju biedrība nejauši iztērēja remontfondu, nomainot ieejas durvis pret nedaudz smagākām ieejas durvīm.
Kultūras socioloģe Dr. Elīna Pļaviņa no Latvijas Universitātes sacīja, ka šis gadījums atspoguļo plašāku bāltiskas identitātes pārbīdi. «Gadu desmitiem latviešiem teica modernizēties, optimizēt un uzstādīt grīdas apsildi,» viņa sacīja. «Bet daudzi tagad jautā, vai īsta piederība varbūt neatrodas koridora lampā, kas iedegas tikai tad, ja piesit pie sienas pie drošinātāju skapīša.»
Kultūras ministrija vēl nav pieņēmusi lēmumu par pieteikumu, lai gan avoti sacījuši, ka ēka ir stiprs kandidāts pēc iekšlietas autentiskās mājas noturības indeksa novērtējuma, it īpaši kategorijās «redzamas iepriekšējas remonta pēdas» un «neskaidras burku glabāšanas.»
Tikmēr iedzīvotāji ziņo, ka tūristi jau sākuši apmeklēt pagalmu pēc vietējā arhitektūras emuāra apraksta, kur īpašums nosaukts par «dzīvu izturības muzeju.» Otrdien divi igauņu dizaina studenti tika manīti skicējot kopīgo žāvētāju, čukstot: «Tas ir tik godīgi.»
Ja statuss tiks piešķirts, tas aizliegtu nevajadzīgu remontu un ļautu ēkai uzstādīt bronzas piemiņas plāksni. Iedzīvotāji saka, ka ir gatavi pieņemt šo godu, ja vien neviens nepiekasēs, lai trolling pirms atklāšanas notīrītu kāpņu telpu.